Topošs pētniecības un attīstības ieguldījums no Jāņa Ozoliņa, NARAim
Šim pētniecības un attīstības darbam veltīta lapa: www.nara.im/design-of-wellbeing

Dzīvs sākums

Nav iespējams nogriezt zaru no pomelo koka (Citrus maxima) un zaru no saldā apelsīna koka (Citrus sinensis), saskrūvēt tos kopā un panākt, ka jau nākamajā dienā izaugtu greipfrūta auglis (Citrus × paradisi). Greipfrūta auglis radās 150–200 gadu ilgā, dzīvā krustošanās, atlases, organiskas attīstības un pieredzes procesā.

Tā attīstība ir atkarīga no ilglaicīgi dzīvām attiecībām ar tādiem apstākļiem kā gaisma, mitrums, sausums, gadalaiks un vide. Rūpīgs audzētājs palīdz auglim veidoties ar klātbūtni, vērošanu, uzmanību un apzinātām, dabiskām darbībām, nevis ar mehānisku spēka pielietošanu kā pamata pieeju. Viņš novēro, kuri apstākļi atbalsta augšanu, un attiecīgi uz tiem atbild. Šajā nozīmē dzīvā attīstība veidojas ar apzinātu līdzdalību, rūpīgu iejaukšanos un uzmanīgu klātbūtni apstākļos, kuros augšana var kļūt iespējama.

Līdzīgā veidā arī indivīdu un sabiedrību nav iespējams ilgtspējīgi pārveidot, vienkārši izgriežot to, kas šķiet “lieks”, un mehāniski pievienojot to, kas šķiet “pareizs”. Cilvēka uzplaukums veidojas ilgā, pacietīgā un dabiskā krustošanās, atlases, organiskas attīstības un pieredzes procesā — caur attiecībām, komunikāciju, sastapšanos, integrāciju un dzīvu rakstu pakāpenisku nobriešanu laika gaitā.

Šajā darbā ar organisku attīstību tiek saprasts dzīvs, pakāpenisks un pieredzē balstīts process, kurā indivīds vai sabiedrība nobriest caur piemērotiem apstākļiem, attiecībām, refleksiju un integrāciju. Šis jēdziens palīdz precizēt, ka runa nav par mehānisku īpašību “kultivēšanu” vai mākslīgu uzspiešanu, bet par tādu attīstības vidi, kurā dzīvie procesi var saņemt atbalstu, pārbaudīties pieredzē un pakāpeniski iegūt nobriedušāku formu.

Pieredze ir lauks, kurā jaunie dzīves aspekti tiek saņemti, pārbaudīti, padziļināti vai palaisti vaļā. Caur pieredzi gan indivīds, gan sabiedrība pakāpeniski sāk atpazīt, ko ir vērts vairot, ko mazināt un kas var palikt neitrāls. Šajā nozīmē pieredze nav attīstības blakus parādība — tā ir viens no galvenajiem dzīvajiem procesiem, caur kuriem attīstība vispār kļūst iespējama.

Tādēļ Labbūtības jeb Pilnības Dizains raugās uz indivīdu un sabiedrību kā uz dzīvu, attīstībā esošu realitāti. Tā centrālais jautājums ir, kā veidot apstākļus, kuros dzīve var augt lielākā harmonijā, dziļumā un labbūtībā, nevis kā mehāniski aizstāt “nepareizās” daļas ar “pareizajām”.

Ievads

Mūsdienu sabiedrībā gan personīgajā, gan profesionālajā dzīvē arvien biežāk vērojams paaugstināts stress, fragmentācija un polarizācija. Šīs dinamikas ir īpaši pamanāmas izglītības jomā, kur skolotājiem bieži nākas strādāt pastāvīgi paaugstināta emocionālā, kognitīvā un organizatoriskā spiediena apstākļos.

Šajā kontekstā Nordplus Adult projekts “Laimīgs Skolotājs — Laimīga Nākotne” (angliski “Happy Teacher – Happy Future”) NPAD-2024/10113 ir radījis vērtīgu starptautiska dialoga un pieredzes apmaiņas ietvaru, kurā īpaši nozīmīga loma ir tikšanās reizēm klātienē, kas stiprina skolotāju labbūtību, noturību un ilgtspējīgu profesionālo attīstību.

Paralēli šim sadarbības procesam ir attīstījies plašāks pētniecības un attīstības ietvars — Pilnības Dizains — kas pēta, kā indivīda iekšējo attīstību un sociālo labbūtību var saprast kā savstarpēji saistītus un cits citu stiprinošus procesus. Savā būtībā šis ietvars raugās uz indivīdu un sabiedrību kā uz dzīvu, attīstībā esošu pieredzi, kas aug caur organisku attīstību, attiecībām, pieredzi un saskaņošanos, nevis kā uz mehāniskām sistēmām, kuras iespējams salabot ar mehānisku noņemšanu, nomaiņu vai pievienošanu.

Šis raksts piedāvā topošas sintēzes ieskatu, izceļot, kā starptautiskās sadarbības gaitā gūtās atziņas var veicināt integrētāku un organiskāku labbūtības izpratni.

No Skolotāja Labbūtības uz Sociālo Labbūtību

Projekta diskusijas un kopīgās refleksijas atklāja, ka skolotāja labbūtību nav iespējams reducēt līdz atsevišķām tehnikām vai īstermiņa intervencēm. Tā drīzāk rodas dinamiskā mijiedarbībā starp:

• iekšējiem stāvokļiem, piemēram, apzinātību, emocionālo regulāciju un jēgu,

• attiecību vidi, piemēram, kolēģiem, institūcijām un kultūru,

• un plašākiem sistēmiskiem apstākļiem.

Šī atziņa paplašināja skatījumu: no primāras pievēršanās skolotāja labbūtībai uz plašāku Labbūtības jeb Pilnības Dizaina izpēti — ietvaru, kas savieno personīgo attīstību ar plašāku sociālo labbūtību. Tā vienlaikus iezīmēja organiskāku pārmaiņu izpratni, kur noturīga attīstība aug caur iekšējās dzīves, attiecību, kultūras un pieredzes saskaņu.

Četras praktiskās dimensijas

Šī projekta gaitā tika izdalītas un attīstītas četras praktiskas un savstarpēji saistītas dimensijas. Tās veido uztveramu struktūru pedagogiem un praktiķiem:

A. Apzinātība un regulācija
Spēja atpazīt iekšējos stāvokļus un apzināti regulēt fizioloģiskās un emocionālās reakcijas. Piemēri: elpas prakses, iezemēšanās un ķermeņa apzināšanās paņēmieni.

B. Atkārtota iesakņošanās iekšējās vērtībās
Atgriešanās pie personīgās jēgas, iekšējās motivācijas un profesionālās identitātes ārpus ārēja snieguma spiediena.

C. Ilgtspējīga savas enerģijas pārvaldība
Praktisku stratēģiju attīstīšana, lai ilgākā laikā uzturētu un atjaunotu enerģiju, tai skaitā robežas, pauzes un apzinātas pārejas.

D. Apzināta, vērtībām saskaņota rīcība
Spējas stiprināšana reaģēt apzināti, nevis automātiski, saskaņojot rīcību ar vērtībām un ilgtermiņa labbūtību.

Kopā šīs dimensijas veido praktisku tiltu starp ikdienas pieredzi un dziļākiem attīstības procesiem.

Ceļā uz Labbūtības jeb Pilnības Dizainu

Balstoties šajās atziņās, Pilnības Dizaina koncepts piedāvā domu, ka katrs indivīds sevī nes unikālu attīstības rakstu, ka labbūtība nav tikai stāvoklis, kuru vienreiz sasniegt, un ka sabiedrības uzplaukums veidojas caur dzīvu saskaņu starp personīgo attīstību un plašāku kultūras lauku.

Šajā nozīmē Pilnības Dizains ir tuvāks organiskai un attīstības izpratnei par cilvēka dzīvi nekā mehānistiskai. Mehānistiska pieeja mēdz iedomāties indivīdu vai sabiedrību kā mašīnu: izņemt “bojātu” daļu, aizstāt to ar “labāku” un gaidīt, ka visa sistēma darbosies pareizi. Organiska pieeja sākas citur. Tā cilvēkus un sabiedrības redz drīzāk kā dzīvus kokus, dārzus, upes vai vīnogulājus ar zariem — realitātes, kuras var vadīt, atbalstīt, barot un pakāpeniski pārveidot, un kuras nav iespējams pārradīt ar spēku caur ārēju aizvietošanu.

No šīs perspektīvas noturīgas pārmaiņas reti rodas pēkšņas sociālās inženierijas rezultātā. Tās veidojas pacietīgā, uzmanīgā un bieži starppaaudžu darbā ar dziļākajiem augšanas avotiem: vērtībām, jēgu, attiecībām, paradumiem, izglītību, kultūru un cilvēka attīstības iekšējo struktūru. Tāpat kā nav iespējams nogriezt zaru no viena dzīva organisma un mehāniski to piestiprināt vai “pieskrūvēt” citam un tādā veidā iegūt pilnīgi nobriedušu jaunu augli — jo pat rūpīgs dzīvu audu savienošanas process prasa jūtīgu un dzīvu integrācijas procesu — tāpat arī cilvēka uzplaukumu nav iespējams ilgtspējīgi veidot, ja reducēšanas un nomaiņas procesi sāk dominēt pār uzmanīgāku organiskas attīstības un integrācijas darbu. Dzīvās sistēmas prasa rūpīgāku organiskas attīstības mākslu.

Tādēļ Pilnības Dizains aicina uz pieeju, kas balstīta refleksijā, organiskā attīstībā, pakāpeniskā integrācijā un līdzsvarā personiskajā un profesionālajā kontekstā. Tā pievēršas tam, kā indivīdi un kopienas var augt lielākā harmonijā caur tādām attīstības formām, kas respektē cilvēka dzīves organisko daudzšķautņainību, pieredzes vadošo lomu un rūpīgo organiskās attīstības atbalstīšanu, kas vajadzīga ilgtspējīgai labbūtībai.

Secinājums

Nordplus projekts ir radījis vērtīgu starptautisku telpu dialogam, apmaiņai un kopīgai mācīšanās pieredzei. Šajā telpā ir kļuvis arvien skaidrāks, ka labbūtības tēma sniedzas tālāk par tūlītējām praksēm un pieskaras dziļākiem jautājumiem par jēgu, identitāti, attīstību, pieredzi un sistēmisku mijiedarbību.

Šis raksts ir agrīnas stadijas ieguldījums šajā izpētē. Tāpat kā greipfrūta auglis rodas caur krustošanos, atlasi, organisku attīstību un pieredzi, nevis caur divu zaru mehānisku savienošanu, arī cilvēka uzplaukums ilgtspējīgi veidojas tad, kad līdzsvars starp apzinātu strukturētu iejaukšanos un organisku attīstību tiek uzturēts rūpīgi un apzināti. Dzīvos procesus var atbalstīt struktūra, un tie zaudē dzīvīgumu, kad mehāniskas formas sāk dominēt pār augšanu.

Darbs turpina attīstīties, un šeit izklāstītie materiāli ir daļa no ilggadējas pētniecības, attīstības un praktiskas piemērošanas procesa.

Projekta atsauce

Oficiālā projekta rezultātu izplatīšanas lapa ir pieejama šeit https://happy-teacher-happy-future.mozellosite.com

Šī lapa sniedz vispārīgu informāciju par projektu, tā partneriem un aktivitātēm.

Papildu pētniecības un attīstības lapa

Autors Jānis Ozoliņš, NARAim, uztur šim pētniecības un attīstības darbam veltītu lapu šeit www.nara.im/design-of-wellbeing

Šī lapa tiek regulāri atjaunināta un nodrošina atvērtu piekļuvi jaunākajiem materiāliem, kas saistīti ar šo pētniecības un attīstības virzienu.

Nordplus apliecinājums

Šis raksts un ar to saistītā tīmekļa lapa ir izstrādāti ar Nordplus Adult projekta “Laimīgs Skolotājs — Laimīga Nākotne” (angliski “Happy Teacher – Happy Future”) NPAD-2024/10113 atbalstu.

Šie materiāli atspoguļo konkrētu pētniecības un attīstības ieguldījumu, kas ir attīstījies dialogā ar starptautiskajiem projekta partneriem, un ir publiski brīvi pieejami izglītības un pētniecības vajadzībām.